Search

Maģistra darba mērķis - Noskaidrot CD 1 pacientu fiziskās aktivitātes līmeņa asociāciju ar depresijas simptomiem. Pētījuma hipotēze - Fiziski aktīviem CD1 pacientiem ir zemāks depresijas pazīmju līmenis. Uzdevumi: 1.Noskaidrot CD 1 pacientu fiziskās aktivitātes līmeni; 2.Noskaidrot vai fiziskā aktivitāte un tās intensitāte ir saistīta ar depresijas simptomiem pacientiem ar CD 1; 3.Noskaidrot kādi faktori ir asociēti ar CD 1 pacientu depresijas simptomu attīstību; 4.Noskaidrot kādi faktori ir asociēti ar CD 1 pacientu fizisko aktivitāti. Pētījumā dizains - šķērsgriezuma pētījums ar sekundāro datu apstrādi. Iegūtie dati tika analizēti – ar SPSS, Excel, Word process. Pētījumā piedalījās 346 pacienti ar CD1 Pētījums liecina - intensīva fiziskā slodze brīvajā laikā ir saistīta ar vājākiem depresijas simptomiem pacientiem ar CD 1., The aim of the master's thesis - Find out the effect of physical activity level on symptoms of depression in T1D patients. Study Hypothesis - Physically active T1D patients have lower levels of depressive symptoms. Tasks: 1.Find out the level of physical activity in patients with T1D; 2.Find out whether physical activity and its intensity are related to depressive symptoms in patients with T1D; 3.Find out what factors are associated with the development of depressive symptoms in patients with T1D; 4.Find out what factors are associated with physical activity in patients with T1D. Research tool - cross-sectional study with secondary data processing. The obtained data were analyzed – by SPSS, Excel, Word process. 346 patients with T1D participated in the study. The study shows - intense exercise is associated with weaker depressive symptoms in patients with T1D.

Mūsdienās cukura diabēts ar komorbīdu depresiju ir nopietna problēma, jo viens stāvoklis var pasliktināt otru un otrādi. Ir pieradījumi, ka depresija nelabvēlīgi ietekmē diabēta iznākumu un pazemina dzīves kvalitāti (Holt et al., 2014). Depresijas asociācija ar cukura diabēta komplikācijām katru gadu paliek arvien vairāk apskatīta. Pētījuma mērķis: izpētīt un noskaidrot asociāciju starp depresijas esamību un progresiju ar 1. tipa CD pacientu komplikāciju (nefropātija, retinopātija, kardiovaskulāra slimība) progresiju prospektīva pētījuma „LatDiane” ietvaros. Metodes: bija veikts prospektīvs pētījums, kurā tika iesaistīts 121 pacients. Visiem pacientiem ir diagnosticēts 1. tipa CD. Depresijas novērtēšana bija veikta ar BDI (Beck Depression Inventory) anketas palīdzību. Pētījumā bija iekļauti tikai tie pacienti, kas atnāca uz atpakaļ saukšanas vizīti (follow-up). Nepieciešamie pacientu dati tika iegūti no „LatDiane” pētījuma datiem. Pacientu rekrutēšana „LatDiane” pētījumam notika no 2013. gada līdz 2016. gadam, bet uz atpakaļ saukšanas vizīti (follow-up) pacienti tika aicināti pēc 3-6 gadiem. Datu apstrādei izmantotas programmas IMB SPSS Statistics v.26. Rezultāti: Kopā pētījumā piedalās 121 persona, no tiem 52 vīrieši (43,8%) un 68 sievietes (56,2%). Vidējais vecums 36,7 gadi (SD 13,1 gads). Sievietēm vidējais vecums 38,1 gads (SD 14,2 gadi), vīriešiem vidējais vecums 34,9 gadi (SD 11,3 gadi). Vidējais diabēta stāžs 18,0 gadi, SD 11,8 gadi. 24 personām mikroalbuminūrija (19,8%), 3 personām (2,5%) makroalbuminūrija un 2 personām (1,7%) terminālā nieru mazspēja. Neproliferīva retinopātija ir14 personām (11,6%), proliferatīvā 37 personām (30,6%). Kardiovaskulārās slimības ir 9 personām (7,4%), attiecīgi 112 personām (92,6%) nav. Vidējais BDI punktu skaits iestājoties 8,3 (SD 7,7 punkti). Viegla depresija ir 21 personai (17,4%), smaga depresija 20 personām jeb 16,5%. Lielākajai daļai cilvēku depresijas pakāpe follow-up vizītē nemainījās (kopā 85 personā), pasliktinājās situācija 20 personām, pārējām bija uzlabojums, jo depresijas klase samazinājās (16 personām). Izmaiņām BDI punktu skaitā 3-6 gadu laikā (BDI starpībai) nebija atrastas statistiski nozīmīgas saistības ar komplikāciju progresiju (p=0,165). Depresijas pakāpei rekrutēšanās vizītē nepastāv statistiski nozīmīgas asociācijas ar nefropātijas progresiju un retinopātijas progresiju (p=0,719 un p=0,449). Depresijas pakāpei ir statistiski nozīmīga asociācija ar KVS progresiju (p=0,021). Depresijas pakāpei follow-up vizītē nepastāv statistiski nozīmīgas asociācijas ar nefropātijas progresiju (p=0,608), retinopātijas progresiju (p=0,114) un KVS gadījumā asociācijas arī nav (p=0,315). Secinājumi: Izmaiņas BDI punktu skaitā neietekmē komplikāciju progresiju. Smagāka depresijas pakāpe rekrutēšanas vizītē ietekmē kardiovaskulāras slimības progresiju, bet follow-up vizītē neietekmē nevienu no komplikāciju progresijām. Ir nepieciešami turpmākie pētījumi ar lielāku pacientu skaitu., Nowadays, diabetes and comorbid depression is a serious problem because one condition can worsen another and vice versa. Depression has been shown to adversely affect the outcome of diabetes and lower quality of life (Holt et al., 2014). Studies about depression association with diabetes complications are increasing each year. The aim: to investigate and clarify the association between the presence and progression of depression and type 1 diabetes complications (nephropathy, retinopathy, cardiovascular disease) in the prospective study “LatDiane”.. Methods: in this prospective study 121 participants with type 1 diabetes were included. BDI (Beck Depression Inventory) questionnaire were used for depression evaluation. Only patients who came to the follow-up visit were included in the study. The required patient data were obtained from “LatDiane” study. Patient recruitment for the “LatDiane” was forom 2013 to 2016, and patients were invited to the follow-up visit after 3-6 years. IMB SPSS Statistics v.26 program were used for data processing. Results: a total of 121 people participated in the study, 52 men (43.8%) and 68 women (56.2%). The average age was 36.7 years (SD 13.1 years). The average age for women was 38.1 years (SD 14.2 years), for men 34.9 years (SD 11.3 years). The average duration of diabetes is 18.0 years, SD 11.8 years. Microalbuminuria (19.8%) was found in 24 subjects, macroalbuminuria in 3 subjects (2.5%) and end stage renal disease in 2 subjects (1.7%). Non-proliferative retinopathy was present in 14 subjects (11.6%) and proliferative in 37 subjects (30.6%). 9 persons (7.4%) had cardiovascular diseases, respectively 112 persons (92.6%) did not. The average BDI score at the recruitment visit was 8.3 (SD 7.7 points). Mild depression was present in 21 persons (17.4%), major depression in 20 persons or 16.5%. For most people, at the follow-up visit depression stage didn’t change (85 people in total), the depression stage worsened for 20 people, depression class decreased for 16 people. Changes in BDI scores over 3-6 years (BDI point difference) did not find a statistically significant association with the progression of complications (p = 0.165). There were no statistically significant associations with the degree of depression at the recruitment visit with progression of nephropathy and retinopathy (p = 0.719 and p = 0.449). But the degree of depression had statistically significant association with cardiovascular disease progression (p = 0.021). There was no statistically significant association between depression stage and nephropathy progression (p = 0.608), retinopathy progression (p = 0.114) and cardiovascular disease progression (p = 0.315). Conclusions: Changes in BDI scores do not impact the progression of complications. A more severe stage of depression at the recruitment visit affects the progression of cardiovascular disease, but at the follow-up visit does not affect the progression of any complications. It is important

1. tipa cukura diabēts ir hroniska, progresējoša autoimūna slimība, kuras beigu posms ir absolūts insulīna deficīts. Ilgstoša nepietiekama hiperglikēmijas kontrole noved pie mikrovaskulārām vai makrovaskulārām komplikācijām. Medicīniskā uztura terapija kopā ar fiziskām aktivitātēm un insulīna terapiju ir 1. tipa cukura diabēta ārstēšanas pamats. Pētījuma mērķis: izpētīt saistību starp diētas skalas izmaiņām un 1. tipa cukura diabēta komplikāciju (kardiovaskulārās patoloģijas, retinopātija, nefropātija) progresiju. Materiāli un metodes: pacientu rekrutēšana „LatDiane” longitudinālam pētījumam notika laika posmā no 2013. gada oktobra līdz 2017. gada jūlijam un kopā pētījumā piedalījās 130 dalībnieki, kuri atnāca uz atkārtoto vizīti (follow-up). Diētas skala tika izskaitļota, apkopojot datus no diētas novērtējuma anketas. Datu analīzei tika izmantota IBM SPSS Statistics v. 26 un MS Office Excel 2013. Visiem izmantotajiem statistikas testiem tika izvēlēts būtiskuma līmenis p < 0,05. Rezultāti: pētījumā tika iekļauti 130 pacienti, no tiem 60 vīrieši (46%) un 70 sievietes (54%). Vidēji Diet score samazinājās par 0,14 punktiem (SD 2,90 punkti). 60 personām (46%) Diet score samazinājās, 19 personām palika nemainīgs (15%), 51 personai (39%) palielinājās. Svaigu dārzeņu patēriņš samazinājās, bet saldumu patēriņš palielinājās ar laiku, kas samazināja diētas skalu un pasliktināja ēdienu kvalitāti (p-vērtības attiecīgi 0,035 un 0,038). Turpinot pētījumu pacienti, kuri atnāca uz follow-up tika iedalīti 2 grupās: progresori un neprogresori. 36 pacienti tiek uzskatīti par progresoriem. Progresoriem vidējais Diet score sākotnēji bija 9,97 punkti (SD 2,96), bet neprogresoriem, vidēji 8,52 punkti (3,20 punkti). Atšķirības starp grupām ir statistiski nozīmīgas (t =-2,364, b.p.= 128, p = 0,020). Progresoru grupai novēroja nelielu samazināšanos diētas skalā: par -0,86 punktiem, bet kas piederēja ne progresoru grupai bija neliels pieaugums diet score par 0,14 punktiem (t = 1,776, df = 128, p = 0,078), kur p-vērtība ir statistiski ticama (p < 0,05). Tikai KVS progresija dod statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām (p = 0,033). Pacientiem ar KVS progresiju Diet Score vidēji samazinājās par -1,82 punktiem (SD 2,66 punkti), bet tiem, kam nebija, vidēji palielinājās tikai par 0,03 punktiem (SD 2,87 punkti). Secinājumi: 36 no 130 dalībniekiem pētījuma gaitā (3-6 gadu laikā) progresēja vismaz viena no komplikācijām. KVS bija novērota - 12 pacientiem. 13 pacientiem tika konstatēta diabētiskā nefropātija un diabētiskā retinopātija. 1. tipa cukura diabēta diētas skalas vērtība vidēji pazeminājās. Netiek atrasta asociācija starp diētas skalu un ĶMI, gurnu, vēdera apkārtmēru un Hb1Ac izmaiņām. Diētas skala un tās izmaiņas ir saistītas ar komplikāciju attīstību 1. tipa cukura diabēta pacientiem. Diētas skalas samazināšanās bija saistīta ar KVS progresiju., Type 1 diabetes is a chronic, progressive autoimmune disease that ultimately results in an absolute insulin deficiency. Prolonged inadequate control of hyperglycaemia, a common issue for Type 1 diabetes sufferers, leads to microvascular or macrovascular complications. This research has shown that medical nutrition therapy combined with physical activity and insulin therapy is part of the foundation for the treatment of type 1 diabetes. Aim: to evaluate the correlation between dietary score changes and the progression of complications of type 1 diabetes comprising cardiovascular diseases, retinopathy and nephropathy. Methods: patients were recruited for the LatDiane longitudinal study between October 2013 and July 2017. A total of 130 enrolled participants of the study came for a follow-up visit. The Diet Score was calculated using the data collected as part of the diet evaluation survey. IBM SPSS Statistics v.26 and MS Office Excel 2013 were adopted for data analysis. A level of p

Pētijuma mērķis: Identificēt, kādi faktori var ietekmēt uz metformīna intoleranci. Aktualitāte: Katru gadu pieaug pacientu skaits ar 2TCD un daudziem pacientim attistās intolerance no metformīna. Materiāli un metodes: Šis ir prospektīvi pētijums, kurā tika analizēti 384 II tipa cukura diabēta pacientu dati. 340 pacienti lietoja metformīnu, bet 42 nelietoja metforminu. 36 pacientiem, kuri lietoja metforminu bija blakusparādības, šī pacientu grupa bija pētāmā grupa, savukārt 304 pacienti, kuriem nebija blakusparādību no metformina lietošanas, tika iekļauti kontrolgrupā. Kontrolgrupā un pētāmā grupā tika analizēti un salīdzināti dažādi pacientu faktori, lai noteiktu to ietekmi uz blakusparādību rašanos. Rezultāti: Blakusparādību rašanos ietekmē pacienta papildiagnozes, metformīna inhībītori beta adreno-blokatori un sulfonilurīnvielas grupas preparāti., Purpose of the study: to identify factors that may affect metformin intolerance. Topicality: The number of patients with type II diabetes is increasing every year and many patients develop intolerance to metformin. Materials and methods: This was a prospective study and the records of 384 patients were analyzed. 42 of these patients did not use metformin, but 340 patients did use metformin. Patients that did use metformin were divided in to those that had side effects from metformin use, and those that did not had side effects, the study group and the control group respectively. In the study group there were 36 patients, but in the control group 304 patients. The control group and the study group were analysed and compared to determine if there are any patient factors, that contribute to side effect development. Results: Results show that metformin inhibitors are beta-adrenergic blocking agents as well as sulfonylurea group medications and that other diseases that patient have may contribute to side effect development.

KOPSAVILKUMS Augstas intensitātes intervāltreniņi (HIIT) 2. tipa cukura diabēta (T2D) pacientiem ievērojami uzlabo glikēmijas kontroli un pozitīvi ietekmē kardiovaskulārā riska faktorus, bet tie ir grūti tolerējami, un par HIIT alternatīvu var kļūt intervālās staigāšanas treniņi ar intermitējošu intensitāti. Mūsdienās viens no veidiem, kā integrēt fiziskās aktivitātes ikdienā, ir treniņi specializēto mobilo aplikāciju vadībā. Pētījuma mērķis bija noskaidrot ar mobilā tālruņa lietotni vadīto augstas intensitātes staigāšanas intervāltreniņu ietekmi uz kardiovaskulārā riska faktoriem T2D pacientiem randomizētā kotrolētā pētījumā. Materiāli un metodes: 56 brīvprātīgie 35- 75 gadus veci T2D pacienti bez komplikācijām tika randomizēti kontroles (Con, n=26) un intervāltreniņu (IT, n=30) grupās. Visiem dalībniekiem pirmajā vizītē tika ievākta anamnēze, veikta veloergometrija un sniegta 30 minūšu grupas konsultācija par fiziskām aktivitātēm T2D pacientiem pēc starptautisko vadlīniju datiem. Dalībnieki veica VO2max testu tredmilā individualizēta staigāšanas ātruma piemērošanai. IT grupas dalībniekiem bija jātrenējas četrus mēnešus trīs reizes nedēļā 60 minūtes, treniņu veidoja trīs minūšu intervāli ar intensitāti 40% un 70% no maksimālā enerģijas patēriņa. Līdzestība treniņu grafikam tika kontrolēta attālināti. Kardiovaskulārā riska marķieri (asinsspiediens, ĶMI, vidukļa un gurnu apkārtmērs, glikēmijas rādītāji, HOMA-IR, lipidogramma u.c.) tika mērīti pirms un pēc intervences. Lai noskaidrotu un izvērtētu ierasto dalībnieku fizisko aktivitāti iepriekšējo četru mēnešu laikā un pēc intervences, tika izmantota Minesotas brīvā laika fiziskās aktivitātes anketa. Datu statistiskai analīzei izmantoti repeated measures ANOVA, paired T-test testi. Rezultāti: četrus mēnešus ilgai HIIT intervencei T2D pacientiem ir statistiski ticama ietekme uz albuminūrijas samazināšanos (repeated measures ANOVA tests of within-subjects effects F(1, 48)=18,91; p=0,003; paired T-test p33 treniņiem četru mēnešu laikā). Secinājumi: četru mēnešu intervāltreniņu intervencei ir statistiski ticama ietekme uz albuminūrijas samazināšanos, bet ne citiem kardiovaskulārā riska faktoriem T2D pacientiem. Atslēgvārdi: intervāltreniņi, intervālās staigāšanas treniņi, HIIT, 2. tipa cukura diabēts, kardiovaskulārā riska marķieri., SUMMARY High intensity interval training (HIIT) has been shown to have pronounced positive impact on glycemic control and cardiovascular disease risk. The drawback of this type of training is its low tolerability so an alternative to HIIT could be interval walking training. Nowadays smart phone applications can be used as effective tool to promote physical activity for T2D patients. The aim of this study was to investigate the effects of interval walking training managed through smart mobile devices on cardiovascular risk factors in T2D in a randomized-controlled trial. Methods. 56 patients with T2D aged 35-75 and without proven cardiovascular disease have been randomized into control (Con, n=26) and interval training group (IT, n=30). All volunteers were screened during initial visit, which included medical history interview and received 30 min physical activity counseling. Then all subjects performed a VO2max test on a treadmill. The individualized interval walking speeds were applied based on peak energy expenditure rates. IT group was prescribed three 60 minutes long training session consisted of consecutive 3-min intervals of walking with the intensity of 40% and 70% of VOmax, which was delivered by a mobile phone application. Adherence to training was monitored remotely. Variables associated with cardiovascular risk were measured before and after intervention: glycemic control, lipid profile, HOMA-IR, body mass index, waist and hip circumference, blood pressure. Before and after intervention, total leisure-time physical activity was assessed with Minnesota leisure time activity questionnaire. For statistical analysis repeated measures ANOVA and paired T-test were used. Results. Was observed significant effect of the training programme on albuminuria (repeated measures ANOVA tests of within-subjects effects F(1, 48)=18,91; p=0,003; paired T-test p

Pamatojums: pētījumos ar 1. tipa diabēta pacientiem tika konstatēta palielināta nitrīta koncentrācija plazmā. Literatūrā nav atrodami dati par nitrīta koncentrāciju 1. tipa diabēta pacientu siekalās. Mērķi: noteikt nitrīta koncentrāciju 1. tipa diabēta pacientu siekalās un tās korelāciju ar slāpekļa oksīda (NO), tā metabolītu nitrātjona (NO3) un nitrītjona (NO2) koncentrāciju asinīs, kā arī blakusslimībām un dzīvesveida faktoriem. Matriāli un metodes: pētījumam tika uzaicināti 44 pacienti no LatDiane kohortas. Dati par diabēta anamnēzi, diētu, fizisko aktivitāti un citiem dzīvesveida faktoriem tika savākti ar anketas palīdzību. 5 ml siekalu tika savākti turpmākai NO2 koncentrācijas analīzei. Asins paraugi tika savākki NO, HbA1c%, kreatinīna un C-reaktīvā olbaltuma analīzei. Darbā izmantojām iepriekš veikto seruma NO2 un NO3 mērījumu datus. Kontroles grupu veidoja 116 LU Medicīnas fakultātes un Bioloģijas fakultātes student, kā arī LU Dabaszinātņu Akadēmiskā centrā personāls. Izmeklējumi kontroles grupā bija: siekalu NO2 mērījumi un anketa. Siekalu NO2 noteica ar hemiluminiscences metodi (Sievers Nitric Oxide Analyzer NOA 280i). NO asinīs noteica ar elektronparamagnētisko metodi. NO2 un NO3 noteica ar kolorimetrisko metodi. Rezultāti: 59,1% (n=26) no 44 pacientiem T1DM-grupā bija sievietes, 40,9% (n=18) - vīrieši. Kontroles grupā 66,7%, vai 78 no 116 pacientiem bija sievietes, 32,5% (n=38) - vīrieši. T1DM-grupā, vidējais vecums bija 42,11±14,3 gadi, vidējais vecums kontroles grupā - 30,06±14,1 gadi. 15,9% (n=7) T1DM pacientu bija smēķētāji. Kontroles grupā 15,4% (n=18) bija smēķētāji. T1DM grupā vidējais diabēta ilgums bija 23,09±11,4 gadi. 52,3% (n=23) pacientu novēroja mikrovaskulārās komplikācijas. No diabēta pacientiem, 2% (n=1) bija pozitīvs periodontīva skrīninga tests. 61% (n=27) bija fiziski aktīvi katru nedēļu, 39% (n=17) – dažas reizes mēnesī. 61% (n=27) vingroja ar vieglu intensitāti, 23% (n=14) - ar mērenu intensitāti, 16% (n=7) - augstu intensitāti. 14 pacienti (31,8%) atzīmēja, ka ēd ar nitrītiem bagātu ēdienu 4x/nedēļā, 16 pacienti (36,4%) -1-3x nedēļā,14 pacienti (31,8%) ēda šādu ēdienu mazāk kā 1x/nedēļā. Nitrīta koncentrācijas mediāna siekalās diabēta pacientu grupā bija 108,81±213,32 µmol/L. Nitrītjona koncentrācijas mediāna siekalās kontroles grupā bija 109 µmol/L±168,76 µmol/L. Vidējā seruma summārā NO2/NO3 koncentrācija T1DM grupā bija 35,80±25,89 µmol/L, bet NO asinīs - 21,26 ±5,55 ng/g. Diabēta pacientu grupā, fiziskās aktivitātes biežums korelē ar nitrīta koncentrāciju siekalās (Spearman's rho 0,306*, p < 0,05). Pacientiem, kuri veic fiziskās aktivitātes reti, siekalu NO2 mediāna bija 68, 23±134,82 µmol/L. Tiem, kuri ir fiziski aktīvi katru nedēļu, NO2 koncentrācijas mediāna siekalās bija 178.63±368,24 µmol/L (p value = 0,064). Savukārt, seruma kopējā NO2 un NO3 koncentrācija korelēja ar fiziskās aktivitātes intensitāti (p value = 0,004). T1DM- grupā vidējais sistoliskais spiediens bija 131,86±19,34 mmHg. Vidējais, Background: Elevated concentration of nitrite has been demonstrated in the plasma of type 1 diabetes mellitus (T1DM) patients. To our knowledge, no research examining the nitrite concentrations in the saliva of T1DM patients exists. Objectives: To determine the concentrations of nitrite in saliva of T1DM patients and its correlation to concentration of nitric oxide (NO) and its metabolites in blood, comorbidities, and lifestyle. Material and Methods: 44 patients with T1DM from the LatDiane cohort were summoned. Data on diabetes history, diet, physical activity, and other lifestyle factors were gathered with a questionnaire. 5mL of unstimulated saliva were collected for the analysis of salivary nitrite (NO2). Blood samples were collected for analysis of NO, HbA1c, and CRP. Data on previously performed measurements of added nitrite and nitrate (NO2/NO3) concentrations in serum of the same patients were used. For the control group, 116 students of the faculty of medicine, and faculty of biology, as well as personnel of the academic centre of natural sciences (Jelgavas street 1, Rīga), were visited. Investigations for the control group included measuring of the salivary nitrite, and a questionnaire. The measurements of nitrite concentrations in saliva was performed with chemiluminescence method with the Sievers Nitric Oxide Analyzer (NOA 280i). Results: 59,1% (n=26) of the 44 patients in the T1DM-group were female, 40,9% (n=18) were male. 66,7%, (n=78) of the 116 patients in the control group were female, 32,5% (n=38) were male. In the T1DM-group, the mean age was 42,11±14,3 years, while in the control group it was 30,06±14,1 years. 15,9% (n=7) T1DM patients were smokers, while in the control group 15,4% (n=18) were smokers. The mean length of diabetes was 23,09±11,4years. 52,3% (n=23) had microvascular complications, while 47,7% (n=21) did not. Of patients with diabetes, 2% (n=1) tested positive in periodontitis screening. 61% (n=27) exercised every week. 39% (n=17) exercised monthly. 61% (n=27) do light exercise. 23% (n=14) exercise on a moderate level. 16% (n=7) have intense exercise programs. 31,8% (n=14) reported to consume nitrite rich food at least 4x/week. 36,4% (n=16) reported to consume nitrite rich food between 1-3x/week, and 31,8% (n=14) less than 1x/week. The median nitrite concentration of saliva in the T1DM-group is 108, 81±213,32 µmol/L, while the median nitrite concentration of saliva in the control group is 109 µmol/L±168,76 µmol/L. The mean serum added NO2/NO3 concentration in the T1DM group is 35,80±25,89 µmol/L. The mean serum NO concentration is 21,26 ±5,55 ng/g. In the T1DM group, physical activity frequency correlates with mean nitrite concentration (Spearman's rho 0,306*, p < 0,05). The patients that exercise rarely (monthly) have a median saliva nitrite concentration of 68, 23±34,82 µmol/L. Those who exercise often (weekly) have a median nitrite concentration of 178.63 ±368,24 µmol/L(p value = 0,064). Oppositely, mean a